atbraucu uz mājām paciemoties. (paciemoties uz mājām – ?)
pēc divu dienu ciemošanās istabas stūrī ieraugu – cik paparde liela izaugusi!
***
tā tie bērni un papardes izaug, laikam ejot, nemanāmi.
papardes, atšķirībā no bērniem, paliek istabas stūrī.
Laiku pa laikam izdodas parunāt ar cilvēkiem, kuri nekad nav studējuši. Un ar vārdu “studēšana” neapzīmēju atsēdēšanu pavadošu periodisku uzcītību (kam ir tendence izpausties maija mēnešos), lai iegūtu vispārējo vidējo vai profesionālo izglītību. Šie cilvēki ir gados jauni, ar potenciālu, kas vairumā gadījumu tiek noplicināts, pelnot vēdera tiesu kādā vienkāršā veidā, kuram nav nepieciešamas pamatīgas vai vismaz daudzpusīgas zināšanas par kādu noteiktu jomu. Es gan neapņemos deklarēt, ka kādu atalgotu darbu vispār varētu saukt par vieglu. Bet minētajās sarunās izbrīna tas, ar kādu skepsi šie pie studentu saimes nepiederošie un nekad nepiederējušie (turpmāk tekstā šo cilvēku kopums un katrs atsevišķs tā indivīds tiks apzīmēts ar PSNUNN) vērtē augstāko izglītību un tās nozīmi jaunā bakalaura grāda īpašnieka dzīvē, karjerā, labklājībā, un citās jomās. Kādi varētu būt šīs skepses iemesli, kas atsevišķos gadījumos attur pašus PSNUNN no tādas atbildīgas un tālredzīgas rīcības kā iestāšanās augstskolā (un tās pabeigšana)?
Nevienam no mums nav jāskaidro, ka bakalaura grāds konkrētā studiju programmā uzreiz nenodrošina darbu jaunā profesionāļa (par šo apzīmējumu varētu diskutēt, jo no plikas dažādas intensitātes pakāpes studēšanas profesionālis vis neiznāk) nozarē.
Tāpat arī reti kurš uzreiz pēc studijām iegūts darbs, kaut arī savā nozarē, ir tāds, no kura izsūkt autiņu, zemīti, mājiņu, ētera laiku un slavu, galu galā.
Bieži vien jaunajiem cilvēkiem ar pirmā kalibra grādu ir ērtāk palikt savā komforta zonā – strādāt vecajā labajā darbā, kas vienu, divus vai trīs gadus apvienots ar studijām. Pieņemu, ka daļa no viņiem vakaros pārskata saturiskos atjauninājumus visos vietējos cv-onlainos, vai, labākajā gadījumā, tālredzīgi un ar klusu cerību atrod kādu prakses vietu.
Bet! Augstāk pieminēto PSNUNN vadošo domu veido tā daļa, kura pēc studiju beigām sabiedriski aizmieg, atkāpjas, nolaiž rokas kapitālisma priekšā un pazūd veikalu noliktavās, aiz kasēm, aiz salonu administrātoru letēm, aiz tālbraucēju auto stūrēm, un citās radošumu un smadzeņu piepūli īpaši neprasošās vietās. Viņi aizmirst savus (pieņemu, ka zaļajos, ne sarkanajos vākos esošos) diplomus, kādreizējo apjausmu par to, kas ir kas viņu zinātnēs un – galvenais – mēķus, kuru vadīti, n-tos gadus sēdējuši lekcijās, lasījuši pātarus seminariem, naktīs cepuši referātus galīgi ne no kā un medījuši kursabiedru sadabūtos špikerus pašā sīkākajā drukā.
Skadrs, ka PSNUNN no malas seko līdzi saviem laikabiedriem, kuri, atšķirībā no viņiem, pēc skolas beigšanas nevis sākuši strādāt, bet parakstījušies pat uz tādu kompromisu ar ģimeni un sevi pašu, kā dzīvošana kopmītnēs, vienā istabā ar svešiem cilvēkiem, lai tik varētu studēt(!). Par citiem komromisiem – ar vēderu, apetīti un nerviem – es nemaz nerunāšu. PSNUNN varbūt reizi pa reizei apmeklējuši arī kādu izlaidumu, kur noskatījušies uz mantijās smaidošajiem jauniešiem, aprēķinājuši, ka tāds brīdis kopumā izmaksā vairākus tūkstošus latu, un apņēmušies gaidīt ziņas par šī ieguldījuma augļiem. Bet gājis laiks un izglītotais laikabiedrs turpinājis strādāt turpat, kur studiju gados, un diploms nav ne viņa aldziņu palielinājis, ne dzīvesvietu pietuvinājis Jūrmalai vai, kaut vai, klusajam centram. Nu, kā vārdā tad tās akadēmiskās mokas, atsevišķos gadījumos – kredītsaistības, priekšlaicīgais sirmums un studiju gadu agro rītu un vēlo vakaru iluzorais pašapmāns?
Arī man tuvojas tas maģiskais mantijas uzvilkšanas brīdis. Esmu izturējusi savu studenta četrdesmitgadnieka krīzi, kad vienlaicīgi jānodod divdesmit gala darbi, jāpabeidz kursa darbs un jāsamācās eksāmeniem. Palikusi tikai viena no piecām sesijām. Ne vienu vien brīdi tuvu klāt pazibēja iespēja uz laiku atteikties no šīs sāpīgās un nepateicīgās padarīšanas, kas mēdz liegt gan pludmales, gan atpūtas, gan draudzēšanās un brīvā laika baudīšanas priekus. Turklāt – es studēju studiju programmā, kas mūsu valstī ir populārākā uzreiz aiz juristiem un ekonomistiem. To, ka talantīgu, radošu, nozarē ieinteresētu cilveku manā auditorijā ir daudz, sapratu jau pirmā kursa pirmajās nedēļās. Bet – ne jau es TĀĀ centos iestāties (un studēt par valsts līdzekļiem) savas universitātes fakultātē un izstudēt, un kļūt par to, ko jau pirmajā klasē bērnišķīgā naivumā, bet ne nejauši, ierakstīju domrakstā par tēmu “Kas es vēlos būt” vai arī “Par ko es vēlos kļūt”, lai pēc šīs te zīmīgās kļūšanas atteiktos no sava sapņa un nomestu zemē savu ķērienu.
PSNUNN, aicinu arī jūs kaut vai joka pēc uzkāpt uz savu bērnības māju bēniņiem, atrast sākumskolas domrakstu klades, paskaitīt ietaupījumus, parunāt ar labajiem piemēriem par to, ko viņi ieguvuši no lekcijās sēdēšanas, un arī jums sakārosies atklāt to pasauli, par kuras esamību pirms universitātes/ institūta/ koledžas/akadēmijas nenojautāt. Jo mums ir tiesības zināt visu un pa īstam – esam beidzot PIEAUGUŠIE!
Zilgana migla raud, viņas asarās tev samirka mati. Es tev. Vēlējos pateikt. Visu to, ko tu zināji pati… Meklēju šo Melannas dziesmu. Svecīti, vīniņu, mūziciņu pa virsu, un baudas paģiras pēc ilgiem laikiem.
Purvčikā ir tik forši. Turpat dzīvo draudzene, pie kuras ar vīniņu aiziet un runāt pikantas jēlības bez aizspriedumiem un nemaz nesarkstot. Es jau te pus gadu dzīvoju – es zinu, ka Purvčiks neprot sarkt. Varbūt sarkst pavasaros. Oj, tad kūpēs smadzenes, būs norāvieni, dejas virs bezdibeņa, kas jālāpa gariem, gariem tekstiem par cilvēcei svarīgām tēmām, un visam pāri es kā visu varošs nebeidzms Visuma sapnis. Bailīgi domāt 3 mēnešus uz priekšu.
Purvčiks grib mīlēt.
šodien nomainīju bildes visos rāmīšos.
par visu vairāk gribētos nedzīvot ilūzijās
lūzijās
ūzijās
zijās
ijās
jās
nekur nejās.
Ik rītu uz skolu eju caur kapiem. Cik tie majestātiski, zeltaini, čaukstoši rīta saulainajā krēslā. Dzimtās un pa vienam, tikko un neatminami sen. Kad eju caur kapiem, neklausos mūziku. Lai ir kluss un var izdomāt dienu.
Maģiski tie mani rīti. Albatrosi pakrūtē.
Šodien biju Onkoloģijas centrā. (Neuztraucieties!) Ejot prom, vestibilā mūs ar māsu uzrunāja kāds slimnieks. Viņam mugurā bija bikses, slimnīcas kokvilnas halāts, biezas zeķes un gumijas sandales. Šim jaunajam cilvēkam drebēja rokas, šaudījās acis, seja bija neveselīgā krāsā, viņš runāja klusi, raustīdams valodu. Uzrunājot mūs par meitenēm, viņš lūdza naudu, lai nopirktu dzērienu no turpat esošā aparāta. Tas bija mirklis, es sniedzos pēc maka, izņēmu 50 santīmus, ieliku tos viņa plaukstā, cilvēks neko neteicis, spēra nedrošu soli līdz dzērienu ierīcei, bet māsa apstājās kā zemē iemieta, un pēc sekundes simtdaļas devās pie šī vīrieša. Izņēmusi monētu no viņa plaukstas, viņa apjautājās, kuru tieši dzērienu viņš vēlas, un viņš drebošā balsī atbildēja, ka melno šokolādi ar diviem cukura stabiņiem. Atlikumu no automāta viņam nevajadzēja; māsa izņēma glāzi ar gatavo dzērienu un ielika to viņa nedrošajās, drebošajās rokās. Es gribēju viņam ieteikt apsēsties uz turpat esošā dīvāniņa, bet vīrs pagriezās un aizgāja pa garo gaišo gaiteni ar karstu melno šokolādi, un varbūt kādu cita veida cerību.
Sveiciens visiem rudenī! Debestiņa kāpj arvien zemāk un zemāk pie mums. It kā dzīvotu vienā ritmā ar plašo jumu, spiediens uz mani nāk arī no manis pašas. Tas smagāks par visu debesi (ak, gluži kā Veidenbaums!). Es katru dienu satieku sevī to cilvēku, kurš man sāk nepatikt. Šis cilvēks ir it kā bez plaukstām un prāta, bet visuredzošām acīm. Tomēr kaut kas tai cilvēkā nav kārtībā. Un nav viņam ilūziju par to, ka šī dzīves nesakārtotības sajūta ar laiku varētu atkāpties. Ne mana vieta. Ne mana patika. Bet mana griba un atbildība. Vai tāpēc būt nīgrai uz visu pasauli? Tepat jau tas ir un gaida mani. Mans Īstais darāmais. Kaut kur tepat. Bet jāpazūd tam cilvēkam, ar kuru sevī katru dienu arvien biežāk saskrienos. Tas glūn uz mani skumjām, nevarīga dzīvnieka acīm, un sēdot drūmā pakalnā, spēlē vienu nepārtrauktu melodiju “šī ir tava vienīgā jaunība, šī ir tava vienīgā dzīve”. Viņš mudina mani uz aktīvu rīcību, uz tādu, kas rezultātā ļautu nodarboties ar ko citu. Bet man jāstutē savs ķermenis, kurš pats sevi stutē, lai nopelnītu sev stutējamo. Cik ilgi, šādi turpinot, mans prāts turēsies līmenī? Neatbilstu “indigo” definīcijai, bet kaut kādas jaunā milleniuma domāšanas cilvēks esmu gan. Ar raksturīgo progresīvo domāšanu – šāds nosaukums ir vispilnīgākais. “Negribu 30 gadu vecumā attapties, ka strādāju turpat, kur 20 gados.” – tā vēl pagājušajā nedēļā manas un savas domas noformulēja domubiedre daudzās lietās, topošā žurnāliste Evija. Pasludinu to par jaunā milleniuma domāšanas cilvēku saukli. Tāpēc es katru dienu speršu mazākus un lielākus soļus un solīšus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pie savam prātam, izglītībai, zināšanām, pieredzei, prasmēm, potenciālam atbilstošas algotas nodarbošanās. Sekojiet maniem panākumiem!
Par tiem, kuri neiesūno!
